Mīlestība
Jau krēsloja. Saule tikko bija nozudusi aiz horizonta. Debesis vēl dažviet krāsojās ugunīgās krāsās, kas liecināja par kādu nemirstošu dzīvību, kaismi, spēku.
Viņi tikās uz pilsētas tilta, kas savienoja vienu pilsētas daļu ar otru, viņus šķira upe. It kā divas pasaules savienotas ar šo tiltu, kas šovakar likās vientuļš un skumjš. Viņi tikās, lai katrs aizietu uz savu pusi, savu pasaules daļu pretējos virzienos...
Viņa atnāca pirmā. Lai sajustu, saprastu un spētu... Spētu.. satikt viņu. Šīs sievietes ilgas pēc mīlestības, pēc kaismes, pēc kaut kā īsta. Šīs sievietes jūtās slēpto viņu.
Viņa apstājās tilta vidū izņemot no melnā mēteļa kabatas mirdzošu cigarešu zelta etvivi un spoguli. Bija agrs rudens. Šis vakars bija auksts, bet likās viņa to nejūt, nejūt neko, viņas acīs bija stindzinošs aukstums, bet iekšā viņas dvēsele raudāja, viņa to juta krūtīs, tā sāpēja, tā krita, bet viņa tai neļāva piecelties. Viņas lūpu krāsa rotaļājās viņas lūpās spilgti sarkana, ugunīga... Viņas matus plosīja nejūtīgs auksts vējš... Viņa aizdedza cigareti... , pārliecās pār tilta margām tik viegli un bez bailīgi.
Upe it kā aicināja plūst kopā pa straumi, viņa sajuta aicinājuma tuvumu... Tās dvēsele bija kā šis melnums lejā, sajutās tik tuva šim varenajam upes spēkam, šai tumšajai aicinošajai upes dzelmei. Straumes plūda un meta pelēkus neglītus vilnīšus ar baltām malām. Viņas dvēselē plūda šada pati melna darva un iznīcināja visu savā ceļā, tā plosīja viņas dvēseli un sirdi. Jo viņa zināja šodien viņi katrs aizies uz savu pusi...
Viņa bija gatava sarunai, tik auksta, viņa slēpās aiz šīs maskas, lai nekad viņš neredzētu viņu raudam, lai nekad viņš neredzētu, ka viņa ilgojās, lai nekad viņš neredzētu, ko patiesi viņa jūt, lai nenojaustu šo patiesību, viņas mīlestības patiesību....
Viņš nāca. Viņa sirdī juta viņa soļus tik smagus, ar katru soli tuvāk, viņas sirds satrūkās sāpēs. Bet neviens viņas sejas muskulītis nesakustējās, viņa aizdedza cigareti un izturējās ar sievišķīgu pārliecību un stāju. Viņš apstājās viņai blakus aizdedza cigareti un klusēja...
Debess bija kļuvusi gluži melna, dienu bija ieskāvusi nakts savos stindzinošajos apskāvienos.., dega daudz mazu gaismiņu tālumā, garām ik palaikam aizbrauca kāda vienaldzīga mašīna...
Viņi klusēja, sekoja viena cigarete otrai un šis klusums...
Viņa palūkojās debesīs, tur gaisā pacēlās lidmašīna, tik tāla un neaizsniedzama, kā šis vīrietis, kurš pašlaik stāvēja un klusēja kopā ar viņu... Viņa vēlējās lidot vienalga kur, tikai prom...
Viņa beidzot vēlējās ko teikt, bet viņš tai pie lūpām piekļāva savus maigos, nosalušos pirkstus un neļāva bilst ne vārda...
Viņa savās karstajās lūpās sajuta aukstumu, patīkamu aukstumu un dzīvību, kas dzīsloja no viņa stindzinošo pirkstu galiem. Viņa nesaprata vairs neko, bet ļāvās...
Viņš stāvēja kā sastindzis. Nekad viņš nebija uz šo sievieti skatījies tā... Viņš maigi piekļāva viņas galvu savām krūtīm un viņu sev cieši klāt... Viņi klusēja. Jautājumu vairs nebija..tikai šis mirklis un padošanās...padošanās jūtām....
L.B. |
